PANĀKUMU NEPIECIEŠAMĪBA

Pieņēmums, ka talants sportā, neatkarīgi no apstākļiem, agri vai vēlu spilgti izpaudīsies kā uzvarētājs, ir mīts.Un tas nav nekāds jaunums. Runa ir par apdāvināta sportista (ne) veiksmes stāstu.

Kas ir nepieciešams, lai iedzimts talants sportā veiksmīgi realizētos? Nerunājot par sportista veselību, treniņu, sadzīves un finansiālajiem apstākļiem, ir vajadzīgs tāds sociālais motīvs kā panākumu nepieciešamība (PN). To varam definēt arī kā sava veida atbildību sevis, ģimenes locekļu, komandas vai atbalstītāju priekšā. Arī kā ambīcijas. PN raksturojas ar spēju pieņemt pēc iespējas adekvātākus lēmumus ikvienā lietā, ko cilvēks dara. Brīžos, kad viņa spējas tiek vērtētas, tāds cilvēks cenšas parādīt maksimāli labu sniegumu.

Protams, persona ar augstu PN parasti pats sev nosaka salīdzinoši augstus uzvedības un/vai rīcības un spēju standartus.  Situācijās saistītās ar riska uzņemšanos, cilvēki ar augstu PN izvēlas vidēju vai nedaudz virs vidējā riska pakāpi. Pārāk zema riska pakāpe vienkārši nešķiet interesanta, savukārt pārāk augsts risks reti kad atmaksājas.

Piemēram: ir izlikti pieci mērķi, kuros jātrāpa ar akmeni, un katrs no šiem mērķiem atrodas viens par otru tālāk. Pieaugot attālumam, pieaug arī balvas apmērs par trāpījumu. Pirmajā mērķī ir pavisam viegli trāpīt, otrajā salīdzinoši arī, savukārt pēdējā izdodas ārkārtīgi reti. Toties ir vislielākais laimests. Ja ir iespējams tikai viens metiens, tad cilvēki ar augstu PN parasti izvēlētos 3. vai 4. mērķi, bet ne pēdējo. Jo trāpījums tajā drīzāk būtu reta nejaušība, nevis meistarības rādītājs.

 Sportā PN izpaužas gan treniņu procesā, gan sacensībās vai spēlēs, gan visā, kas ir saistīts ar iepriekšminēto. Tā ir kā māka kontrolēt nervu sistēmas uzbudinājuma līmeni un emocijas, kas ļauj vajadzīgo izdarīt adekvāti.

Treniņos tā ir spēja nepārforsēt ar slodzi, bet tajā pašā laikā izdarīt pietiekami, lai būtu vispār jēga no nodarbības, tā ir paļaušanās uz zinošu treneri, un neaizraušanās ar kādiem vingrinājumiem uz savu galvu. Sacensībās vai spēlēs PN izpaužas kā adekvāta sagatavošanās jau no iepriekšējās dienas, nepārdegšana, neeksperimentēšana ar īpašu diētu vai citiem nepārbaudītiem līdzekļiem, kas var radīt lieku stresu, vai kādus fizioloģiskus pārsteigumus.

Panākumu nepieciešamība ir arī adekvātas darbības laukumā, pretinieka un savu spēku novērtēšana, spēles plāna ievērošana, haotiskuma nepieļaušana, emociju kontrole un precīzs izpildījums. Pārlieks risks ir, piemēram, nesagatavotu un bezcerīgu metienu izpildīšana kritiskās situācijās basketbolā, mēģinājumi izmisumā neadekvāti sev spēlēt tenisā vai cenšanās demonstrēt vēl nebijušu un tātad neiespējamu meistarību, kas nav atstrādāta treniņos.

PN izpaužas kā spēja adekvāti un vienmērīgi audzēt tehnisko un fizisko sagatavotību un nepadoties katram niekam vai sīkai iegribai, kas traucē treniņu procesam. Sportistiem ar augstāku PN kā likums ir stabilāka nervu sistēma, viņi labāk fokusējas svarīgajam, retāk traumējas, mazāk izdara dažādus pārkāpumus un veiksmīgāk komunicē gan komandā, gan ar līdzjutējiem. Viņi starpsezonā mazāk zaudē sportisko formu un vieglāk atkal ieiet tajā. Šādi labi motivēti sportisti izrāda vairāk neatlaidības neveiksmju brīžos vai periodos, un biežāk turpina uzlabot meistarību vai trenēties vispār, ja ir piedzīvots sāpīgs zaudējums vai savainojums. Īpaši tas ir aktuāli jau pieredzējušiem sportistiem, kas apsver tuvāko piecu gadu laikā beigt karjeru.

Lai cik apdāvināts sportists būtu, ja viņš izklaidīgs, ar paviršu vai nenopietnu attieksmi pret treniņiem, viņš tā arī paliks viens no daudzajiem nerealizētajiem talantiem. Sportista panākumi ir daudz vairāk atkarīgi no aizraušanās, ambīcijām, panākumu nepieciešamības un no tās izrietošas neatlaidīgas vingrināšanās, nevis tikai skaitīšanās perspektīvam. Tas nozīmē, ka mums treneriem ir rūpīgi jāvēro un jāvirza vajadzīgajās sliedēs savu audzēkņu attieksme un sporta domāšana. Turklāt šie pamati ir jāieliek pēc iespējas ātrāk.