RĀPO UZ ĢĒRBTUVI

Šis nu gan bija labs treniņš. Kā mūs šodien treneris nodzina! Bet es tiku ar visu galā, ko man lika darīt. Un pēc tam es vēl uztaisīju 100 izklupienus…

Vai smagi treniņi ir vajadzīgi? Cik smagi treniņi ir vajadzīgi? Ko vispār nozīmē smags treniņš?

Treniņš ir impulss. Uztrenēšanās process sastāv no impulsu krāšanas. Adekvātas sportista kondīcijai, mērķim un dotajiem apstākļiem treniņu dienā. Ja tikai smags treniņš garantētu spožus sportiskos panākumus, tad mums būtu papilnam augsta līmeņa atlētu. Ja tāds treniņš, pēc kura sportistam aiz nespēka ir gandrīz vai jārāpo uz ģērbtuvi, būtu medaļas garantija, tad uztrenēt čempionu nebūtu problēmu. Taču nez kāpēc tā nav.

Precizēsim – ir sportisti, un ir sportotāji. Kāda ir atšķirība? Lieta tāda, ka sportista mērķis ir pēc iespējas labāki rezultāti, sasniegumi, medaļas. Sportotājam mērķis ir slodze, nogurums, prieks par piedalīšanos, veselība, tonuss liekā svara zaudēšana utt. Arī sportists grib slodzi. Tā vienkārši - līdz spēku izsīkumam. Ja es esmu spēcīgs atlēts, tad skaidra lieta, ka man gribas šo cīņas ar sevi, piepūles, pārvarēšanas, izturēšanas un spēku izsīkuma sajūtu. Ķermenisko sajūtu.

Un te rodas problēma. Pārtrenēšanās problēma. Būtībā tas ir amatierisms. Savu īstermiņa sajūtu un vēlmju apmierināšana. Aizraušanās ar kādiem vingrinājumiem tikai tāpēc, ka, piemēram, lēcieni “vardītē” man ļoti patīk. Tāpēc, ka esmu kaifā no šī vingrinājuma. Un cik patīkami man sāp kājas pēc tam! Tas man noteikti palīdzēs pārspēt visus…

Patiesībā es riskēju kļūt tikai un vienīgi par lielisku “vardīšu lēcēju”. Bet ir pamatīgas aizdomas, ka tā nu nav nekāda olimpiskā disciplīna. Un vēl bieži novērotais paradums treniņa beigās “piebeigt” muskuļus ar kādu spēka izturības vingrinājumu…

Vārdu sakot, pārspīlēta aizraušanās ar kādu vingrinājumu vai slodzes veidu ved strupceļā.Var teikt, ka tas ir risks, kas reti kad atmaksājas. Te gan es vairāk runāju par fizisko īpašību attīstīšanu, un mazāk par kāda tehniskā elementa pieslīpēšanu.

Ko tad es gribu pateikt? To, ka smags treniņš vispirms jau nozīmē prast organizēties un domāt loģiski un ilgtermiņā. Smags treniņš ir :

• Sava stāvokļa prasmīga sagatavošana jau pirms treniņa,
• Fokusēšanās uz kvalitatīvu treniņu darbu,
• Adekvātu piepūli un pašatdevi vingrinājumos,
• Spēt iespēju robežās ievērot sportisko režīmu (slodze-atpūta-uzturs)
• Un daudzas citas lietas, kuras visas kopā ir krietni grūtāk ievērot, nekā veikt smagu piegājienu ar svaru stieni. Kaut kā tā, vai ne?

Iemācīt sportistam izpratni par visām šīm niansēm ir svarīgāk par vienkārši fiziski smagiem uzdevumiem. Ieskaidrot, ka atrašanās sporta vidē ar lielu nogurumu kā treniņa rezultātu vēl negarantē uzvaras.

Impulss fizisko īpašību attīstīšanai bieži vien ir viens vienīgs konkrētā uzdevuma piegājiens – visātrākais skrējiens, vislabākā atspērienu vai palēcienu sērija, vissekmīgākais/vissmagākais piegājiens spēka vingrinājumā utt. Tāds piegājiens, kādu atkārtot dotajā treniņā vairs nav iespējams. Un arī nevajag. Tas ir kā ieslēgt gaismu – pietiek, ka nospiežam slēdzi tikai vienreiz. Šādā treniņā, kur plāns ir attīstīt fizisko īpašību maksimālos rādītājus, lielākā daļa nodarbības laika ir veltīta, lai iesildītos un sagatavotos šiem dažiem atšķirīgo vingrinājumu piegājieniem. Un labs treniņš ir jau tad, kad sekmīgi ir izpildīts kaut vai viens vingrinājums.

Cik grūts treniņš sportistam ir vajadzīgs? Adekvāti!

Piekrītu, ka reizēm treniņos vajag “spilgtus piedzīvojumus”. Bet tikai paretam.Vārdu sakot – fiziski smaga nodarbība, pēc kura sportists gandrīz vai rāpo uz ģērbtuvi, negarantē panākumus. Nogurumu gan. Toties loģiskas un saprātīgas sistēmas ievērošana jeb darbs ilgtermiņam noteikti ved uz panākumiem sportā.